Barikāžu aizstāvju atcerei

27.01.2025.

Šogad barikādēm aprit 34 gadi. Tas aizvien ir atgādinājums par spraigajiem notikumiem no janvāra līdz pat Augusta puča laikam, kas ļāva Latvijai atgūt un saglabāt savu neatkarību. Arī mēs sanācām kopā pie atmiņu ugunskura, lai atkal atcerētos šos notikumus. Vēl pirms pasākuma katrs 5.-9.klases skolēns sameklēja vismaz vienu viņam zināmu un pazīstamu Barikāžu dalībnieku, un no viņu vārdiem skolā tika izveidots plakāts.

Savukārt, 1. – 4.kl. skolēni, klausoties skolotājas stāstījumā un vērojot video fragmentus, veidoja zīmējumus un pagatavoja ugunskura maketu.

Estere Keita Līcīte un Elīza Avricēviča sagatavoja uzrunu:

Mēs visi šobrīd stāvam ap lielu, silti sprakšķošu ugunskuru. Nedaudz dūmi ceļas augšup, un gaisā ir tāda īpaša sajūta – tāda, kāda, iespējams, bija 1991. gada janvārī. Es pastāstīšu par barikādēm – par laiku, kad visa Latvija vienojās, lai aizstāvētu mūsu brīvību.

  1. gadā Latvija pasludināja neatkarības atjaunošanu no Padomju Savienības, taču padomju vara to neatzina un centās ar militāriem un politiskiem līdzekļiem turēt kontroli pār Baltijas valstīm.

Pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā 1991. gada 13. janvārī, kur padomju spēki uzbruka Lietuvas televīzijas ēkai, arī Latvijā bija skaidrs, ka līdzīgs scenārijs varētu atkārtoties. Mūsu cilvēki saprata – ja gribam aizsargāt savu zemi, mums jābūt kopā un vienotiem.   Latvijas Tautas fronte aicināja cilvēkus pulcēties Rīgā, lai aizsargātu stratēģiski svarīgus objektus: Augstāko padomi (tagadējo Saeimu),   Latvijas Televīziju un Radio,  Daugavas tiltus.

Un cilvēki nāca! Viņi atbrauca ar smagajām mašīnām, traktoriem, ar malku un pat ar zupas katliem. Daudzi veda malku ugunskuriem un degvielu mašīnām, lai būtu  siltums aukstajās ziemas dienās. Tā radās barikādes – ne tikai no dzelzs un koka, bet arī no cilvēku drosmes un vienotības.

Barikādes nebija tikai fiziska aizsardzība — tās simbolizēja tautas vienotību un apņēmību. Cilvēki, kuri piedalījās barikādēs, sēdēja pie ugunskuriem, dziedāja dziesmas, dalījās ēdienā un sarunājās viens otru. Atmosfēra bija reizē saspringta un emocionāla, jo pastāvēja reālas briesmas, ka padomju spēki varētu uzbrukt. Lai arī apstākļi bija biedējoši un grūti, viņus vienoja kopīgs mērķis – brīvība.

Diemžēl barikāžu laikā tika zaudētas arī dzīvības. 1991. gada 20. janvārī padomju specvienība OMON veica uzbrukumu Iekšlietu ministrijas ēkai. Šajā uzbrukumā bojā gāja vairāki cilvēki. Viņu piemiņa joprojām tiek godināta kā simbols par upuriem, kas veltīts Latvijas brīvībai.

Barikādes nosargāja Latvijas stratēģiskos objektus un deva skaidru signālu gan Padomju Savienībai, gan starptautiskajai sabiedrībai, ka Latvijas tauta ir gatava aizstāvēt savu neatkarību. Lai arī situācija bija saspringta, padomju spēki tomēr neuzsāka plašāku militāru ofensīvu Rīgā. Tas deva iespēju Latvijai turpināt virzību uz pilnīgu neatkarības atzīšanu, kas notika 1991. gada augustā pēc neveiksmīgā augusta puča Maskavā.

  1. gada barikādes ir spilgts apliecinājums Latvijas tautas drosmei, vienotībai un mīlestībai pret savu valsti. Šis notikums ir iekodēts mūsu nacionālajā atmiņā un simbolizē neatlaidību cīņā par brīvību un demokrātiju. Barikāžu dalībnieki joprojām tiek godināti kā varoņi.

Šī vienotība un drosme mūs iedvesmo joprojām. Tā atgādina, ja mēs visi kopā strādājam un ticam savam mērķim, mēs varam pārvarēt pat vislielākās grūtības.

Beāte Liepiņa pierakstīja savu vecāku atmiņu stāstus, kurus nolasīja Krista Ozerinska.

Ulda Liepiņa atmiņas:

Bija pienākusi barikāžu diena, kad bija jāsēžas autobusā un jābrauc uz barikādēm aizstāvēt Latvijas neatkarību.  No Taurupes cilvēku brauca daudz.  Autobuss bija pilns. Iekšējās sajūtas bija ne pārāk labas.   Varbūt pa brīdim bija bail, bet tas ar laiku pārgāja. Pamest un aizbraukt no mājām, tas šķita sāpīgākais, bet  galvenais, ka Latvijas brīvība tika nosargāta.

Aijas Liepiņas atmiņas:

Es toreiz mācījos Rīgas skolā. Mums vajadzēja braukt pāri Brasas tiltam,  lai nokļūtu uz skolu. Braucot pāri, es redzēju sašautu autobusu. Riepas sašautas, un autobusam visās pusēs sašauti caurumi.  Autobuss bija dzeltenā krāsā. Tie bija pirmie to dienu notikumi. Atbraucot uz skolu, mūs pārņēma šoks. Mums paziņoja, ka visas skolas tiks slēgtas, jo jebkurā momentā var sākties karš, un visiem jādodas mājās. Tā nu mēs sēdāmies autobusā un braucām  atpakaļ uz mājām, uz  laukiem.

Kad atgriezāmies skolā, barikādes bija beigušās. Doma  laukumā bija izlikta izstāde gan ar lietām, gan ar fotogrāfijām. Tā nu mēs visa klase gājām un tās apskatījām. Sajūtas bija neaprakstāmas – bija stress un bailes – tikai, lai karš nesāktos.

Pie ugunskura arī mūsu skolotāji Evija Millere un Arvīds Bogdāns dalījās ar barikāžu laikā piedzīvoto un redzēto.

  • Man ļoti patika, ka mums bija dota iespēja izveidot stāstījumu par barikādēm un to norunāt pie ugunskura. Kad rakstīju stāstu, iztaujāju tēti un vecvecākus, kuri bija tur, mēģināju izjust viņu sajūtas. Man ļoti patika to darīt. Kad lasīju, visi ļoti uzmanīgi klausījās. Vēl es biju barikāžu atceres pasākumā pie Taurupes tautas nama. Tur varēja apskatīt tā laika mašīnas, paēst garšīgu zupu, stāvēt pie ugunskura un dalīties sarunās. Sajūtas bija ļoti foršas, jo visi bijām vienoti un saturīgi pavadījām laiku. Estere
  • Mūsu skolā arī atzīmēja barikādes. Bija interesanti paklausīties, kā par šiem notikumiem runāja Estere un Krista. Kendija
  • Pie ugunskura skolotāja Evija pastāstīja par savu piedzīvoto barikāžu laikā – viņai tad bija 15 gadi, viņai patika kopības sajūta. Skolotājs Arvīds stāstīja, ka bailīgi bija, kad zemu lidoja padomju armijas helikopters. Pēc tam mēs ārā ēdām pusdienas. Man patika! Artūrs Č.
  • Izdevies pasākums. Bija interesanti stāsti, garšīgas desiņas. Mikus
  • Barikāžu pasākums bija aizraujošs. Uzzināju kaut ko jaunu par tā laika notikumiem. Patika skolotāju stāstītais par barikādēm. Madara
  • Barikāžu atceres pasākumā skolotāji Evija un Arvīds ļoti interesanti pastāstīja par pieredzēto toreiz. Pēc tam mēs ēdām garšīgas pusdienas. Man ļoti garšoja desiņas. Artūrs Š.
  • Pasākums bija saistošs. Bija interesanti paklausīties skolotāju atmiņās. Pusdienas arī bija garšīgas, vienīgi nepatika mazo zēnu uzvedība. Elīna
  • Barikāžu piemiņu mēs atzīmējām ārā pie ugunskura, kur mēs klausījāmies stāstus par tajā laikā piedzīvoto. Seila